Festivāls “Dejo ar vadītāju” – Deju grupa “RĪDZE” (I)

Novembrī noslēdzās Rīgas mūsdienu un citu deju žanru kolektīvu radošais festivāls “Dejo ar vadītāju”. Kā jau solījām, publikāciju ciklā iepazīstināsim ar festivāla dalībniekiem – enerģiskajiem kolektīvu vadītājiem, viņu atraktīvajiem dejotājiem un festivālam iesniegtajām horeogrāfijām. Festivāla nolikums paredzēja, ka vienā no dejām jāpiedalās arī kolektīva vadītājam, katram vadītājam šī pieeja bija atšķirīga, par to būs iespēja pārliecināties arī publikāciju ciklā.

Sāksim iepazīstoties ar festivāla laureātiem – Pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupas „Rīdze” dejotājiem un vadītāju Ievu Rudzīti, kuri festivālam pieteica trīs deju video un visi izpelnījās žūrijas augtākos vērtējumus. Pirmajā publikācijā iepazīsimies ar priekšnesumu “Rokgrupa “Mēs neapstāsimies!””, horeogrāfe Ieva Rudzīte. Vai vadītāju atpazīsti?

Deju grupas “Rīdze” vadītāju Ievu Rudzīti stāstam iedrošināja Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra mūsdienu deju jomas galvenā speciāliste Ivetta Tamane.

ES ARĪ GRIBU DEJOT SIMT GADU

SĀKUMS

Maniem draugiem ir tāds joks: nu pastāsti kaut ko par dejām! Un es vienmēr uzķeros – tā ir tēma, par kuru es varu runāt un stāstīt dienām, tēma, kura manā sirdī un dvēselē ir bezgalīga. Kad paveros uz savu grāmatu plauktu, tur lielu daļu aizņem grāmatas par deju četrās valodās. Katru no tām esmu burtiski „aprijusi”. Viena no tādām, kuru esmu lasījusi vismaz piecas reizes, ir Māra Liepas „Es gribu dejot simt gadu”. Viedokļi par dejošanas ilgumu var atšķirties. Atceros, ka bijušais baletdejotājs V. Ponomarjovs par dejošanu vecumdienās teica: nu, dejot jau var, bet uz to nav iespējams skatīties… Interesanti, ka daudzus gadus es dejoju kopā ar „Rīdzes” vecāko grupu un man likās, ka es nemūžam nevarēšu beigt dejot. Gāja laiks, un sapratu, ka vēlos tikai vadīt grupu un man pilnīgi pietiek ar izdejošanos treniņos, bet tad dzīvē saņēmu traģisku triecienu. Nezināju, kā dzīvot tālāk. Treniņos gaidīju tikai, kaut ātrāk tiktu mājās izraudāties, bet mums toreiz tuvojās liels koncerts VEF Kultūras pilī. Tad nu es izlēmu, ka visas savas milzīgās ciešanas un sāpes mēģināšu izdejot uz skatuves kopā ar vecāko grupu, kurā dejoja arī mana 18 gadus vecā meita Anna. Man bija 40 gadi, zināju, ka koncertā zālē sēdēs vienas dejotājas mamma, kura ir baleta soliste, un arī citi kritiķi. Mēģinājumā sevi nofilmēju video, jo nebija pārliecības, vai varu tādu pārdrošību atļauties – kāpt uz skatuves 40 gados. Rezultātā, skatoties video, secināju, ka uz to „ir iespējams skatīties”, un koncertā nodejoju tā, kā nekad mūžā, – izliku sevi visu, būtu varējusi kulisēs nomirt, toties sāpes bija projām un psihoterapeiti varēja ņemt atvaļinājumu.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Dejai var būt milzīga terapeitiska nozīme, dejā var ielikt un izdzīvot vislielāko prieku un vislielākās sāpes.

Domāju, ka Ivetta Tamane nenojauta, kas viņu sagaida, kad uzdeva jautājumu: kāpēc kļuvāt par deju pedagogu? 🙂

Iespējams, mans stāsts Latvijā tāds ir vienīgais. Nesen ar deju grupu „Rīdze”, kurā esmu dibinātāja un vienīgā vadītāja, piedalījāmies konkursā. Tajā uzvaras laurus plūca deju grupa, kurā strādā seši deju pasniedzēji. Izlasīju visus viņu deju pedagogu tapšanas stāstus, kuri sākas vienādi – mamma viņus aizveda uz pirmo deju nodarbību trīs, četru, VĒLĀKAIS (!), sešu gadu vecumā. Nav liela māka kļūt par vadītāju, ja trīs gadu vecumā tevi aizved uz „Dzintariņu” vai mākslas vingrošanu. Mani neaizveda. Es toties no piecu gadu vecuma spēlēju klavieres un mācījos E. Dārziņa mūzikas skolā. Festivāla „Dejo ar vadītāju” dejā „Rokgrupa „Mēs neapstāsimies!”” instrumentālo solo uz sintezatora esmu iespēlējusi pati un video ierakstā spēlēju pa īstam. Pie tam ierakstā dejoju kopā ar savu dēlu Teodoru. Nebūtu foršās idejas „Dejo ar vadītāju”, diez vai kas tāds būtu noticis. Paldies Ivettai!

Grūti to mūsdienās iedomāties, bet padomju laikos „Dārziņskolā” nebija atļautas ārpusskolas nodarbības, arī pašā skolā nebija nekādu pulciņu, jo vienīgā nodarbošanās bija mūzika, kas aizņēma visu brīvo laiku. Ja arī kāds uzdrošinājās apmeklēt kādu deju kolektīvu, tas notika tikai slepus. Mani vecāki bija kategoriski pret, ka es varētu kaut kur dejot. Viņi to pamatoja ar to, ka viss ir nokavēts un nekādi nav savienojams ar mūzikas skolu. Tā nu beidzu vidusskolu ar nepiepildītu sapni un iestājos J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Teofila Biķa klavieru klasē. Pianistu aprindās Biķa vārds komentārus neprasa – viņš bija izcilība. Studiju laiks sakrita ar atmodu un pirmo privāto baletskolu izveidošanos. Visa mana stipendija tolaik palika Ināras Adamovičas baletskolā Vāgnera ielā, uz kuru es pirmo reizi aizgāju 19 gadu vecumā – tā bija mana pirmā saskarsme ar deju. Tolaik pat sapņos nerādījās, ka man varētu būt sava deju grupa. Mani tagadējie dejotāji 19 gadu vecumā līdz ar vidusskolu bieži BEIDZ dejotāja gaitas, jo parādās citas intereses, daudzi aizbrauc studēt uz ārzemēm vai sāk strādāt.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Varētu domāt, kuru gan tas interesē šajā laikā, kad katrs ir tik ļoti aizņemts ar sevi un „YouTube” nespēj noskatīties garāku video par 30 sekundēm? Bet ja nu ir vēl kāds cilvēciņš, kuram ir iestāstīts, ka dejot bija jāsāk 3 gadu vecumā, ka viss ir nokavēts? Tāpēc es nekad nevaru kādam 10 vai 15 gadus vecam dejotgribētājam pateikt, ka sākt ir par vēlu, jo pati sāku 19 gados, BET… tad ir ļoooti jāgrib, jābūt milzīgai mērķtiecībai, dotībām, neatlaidībai un darbaspējām. Protams, tu nekļūsi par primabalerīnu vai baletmeistaru Parīzes „Grand Opera”, nestudēsi Džuliarda skolā Ņujorkā, bet savu vietu zem saules atradīsi vismaz kādā amatieru deju kolektīvā.

Baleta nodarbības pie I. Adamovičas mani pilnībā ievilka savā varā. Slūžas bija vaļā. Liela nozīme bija ne tikai manai apsēstībai ar deju, bet arī tam, ka špagatu, tiltiņu no stājas, ritentiņu es varēju no dabas jau bērnībā – man bija dotības, kuras vajadzēja attīstīt. Kad bija jāgriež pique pa diagonāli, es to vienkārši brīnumainā kārtā varēju, un tā joprojām ir mana mīļākā kustība.

Pēc Mūzikas akadēmijas man piedzima meita, bet jau pēc pusgada izlasīju sludinājumu, ka Bērnu un jauniešu namā „Rīdze” uzņem dejotājas līdz 25 gadu vecumam. Ja nebūtu šīs piebildes par vecumu, nekad nebūtu tur nokļuvusi. Katru treniņu gaidīju kā svētkus, bet vadītāja sezonas beigās aizgāja dekrētā, neatstājot savā vietā aizvietotāju. „Rīdzes” direktore ieteica, lai izvēlamies labāko no mūsu vidus. Tā kā biju viscentīgākā un vecākā, kļuvu par vadītāju. Septembrī uz manu pirmo mēģinājumu neatnāca neviena no vecajām dejotājām, un tā nu sanāk, ka deju grupu „Rīdze” es 1994. gada rudenī izveidoju no jauna tukšā vietā – liku reklāmas „Vakara Ziņās” un aicināju dejotgribētājus, bet 1995. gada 11. maijā Jaunajā Rīgas teātrī nodejojām pirmo koncertu ar manu horeogrāfiju. Sākumā grupā dejoja tikai pieaugušie un nodarbības bija par maksu. Naudas tērpiem toreiz nebija, un pirmos svārciņus es uzšuvu no savas kāzu kleitas kuplās apakšmalas. Otru tādu trako nezinu, bet trakajiem pieder pasaule.

Turpinājums sekos…