Festivāls “Dejo ar vadītāju” – Deju grupa “RĪDZE” (III)

Novembrī noslēdzās Rīgas mūsdienu un citu deju žanru kolektīvu radošais festivāls “Dejo ar vadītāju”. Turpinām publikāciju ciklu, iepazīstinot ar festivāla dalībniekiem – enerģiskajiem kolektīvu vadītājiem, viņu atraktīvajiem dejotājiem un festivālam iesniegtajām horeogrāfijām. Festivāla nolikums paredzēja, ka vismaz vienā no pieteiktajām dejām jāpiedalās arī kolektīva vadītājam, katram vadītājam šī pieeja bija atšķirīga, par to būs iespēja pārliecināties arī publikāciju ciklā.

Jau iepazināmies ar Pamatskolas “Rīdze” mūsdienu deju grupas “Rīdze” dejotājiem un vadītāju Ieva Rudzīti, kas festivālam iesniedza 3 horeogrāfijas – “Rokgrupa “Mēs neapstāsimies!””, “Chicago”/”Čikāga”, kā arī “Kādēļ vēlu nāci tu?”, ar kuru iepazīstamies noslēdzošajā rakstā par deju grupu “Rīdze”. Mūzika – Gunārs Freidenfelds, horeogrāfija – Ieva Rudzīte. Vai vadītāju atpazīsti?

Stāstam ar deju grupas “Rīdze” vadītāju Ievu Rudzīti iedrošina Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra galvenā speciāliste mūsdienu dejo jomā Ivetta Tamane.

PAR KONKURSIEM

Dalība konkursos var būt saistīta gan ar milzu gandarījumu, gan vilšanos, jo žūrijas vērtējums ir subjektīvs un var galīgi nesakrist ar kolektīva vadītāja viedokli. Nesen piedalījāmies konkursā, kurā deju grupa “Rīdze” ieguva 15 punktus no 25, un es pilnībā nepiekritu šādam vērtējumam. Bija pieci kritēriji:

1) horeogrāfiskās idejas oriģinalitāte – uzskatu, ka absolūti pelnīti 5 punkti;

2) horeogrāfijas un mūzikas materiāla saskaņa – kur nu vēl saskanīgāk kā cimds ar roku – esmu taču profesionāla mūziķe. 5 punkti. Savulaik 10 gadus vadīju Latvijas Ritmikas biedrību, organizēju seminārus. Piecas reizes esmu bijusi uz vasaras kursiem Ženēvā ritmikas pamatlicēja Emīla Žaka Dalkroza institūtā, vairākus gadus pasniedzu ritmiku studentiem JVLMA, bet ko māca ritmika? Tā ir mūzikas izpaušana kustībās. Arī Vija Vētra savā grāmatā raksta: mūzika ir jāizdejo, jāpārvērš kustībā! Saviem dejotājiem vienmēr saku, ka jādejo muzikāli;

3) horeogrāfijas atbilstība dejotāju vecumam – viennozīmīgi 5 punkti, jo puse grupas dejoja tikai pusotru mēnesi un visu varēja izdejot labā iesācēju līmenī;

4) horeogrāfijas izteiksmes līdzekļu atbilstība idejai – manuprāt, 5 punkti. Iedevu dejas video noskatīties visdažādākajiem cilvēkiem, visi bija sajūsmā, tātad ideja bija skaidra gan zobārstam, gan zemessargam, gan vijolniekam;

5) mākslinieciskais sniegums kopumā – ja man nebūtu pārliecības, ka sniegums ir labs, es šo deju nepieteiktu konkursam. Labi, varbūt 4 punkti, jo vienmēr var labāk, bet ir pandēmijas laiks un bērni bija trenējušies ārā sporta laukumā bez spoguļa.

Šī konkursa rezultāts man bija liela vilšanās, bet ir bijuši arī triumfa brīži.

“Rīdzes” pirmais starptautiskais deju konkurss bija Eiropas čempionāts “European Open” Austrijā (2001), kur ieguvām 2. vietu. Eiropas čempionātā Horvātijā (2007) ieguvām zelta kausu. 2009. gadā bijām vienīgā grupa no Baltijas valstīm, kas piedalījās Pasaules deju kongresā Malagā (Spānija), bet daudz vērtīgākas par šīm un citām uzvarām man liekas balvas par labāko horeogrāfiju, kuras esmu ieguvusi četras reizes. Pastāstīšu, kāpēc. Rīgā pirms pandēmijas katru gadu notika mūsdienu deju skate. Vienā gadā parēķināju, ka skatē piedalījās ap 300 deju. Finālā iekļuva 30, bet trīs no tām bija manas horeogrāfijas. Domāju, ka tas ir lielisks sasniegums, jo mani taču neaizveda trīs gados dejot kā daudzus citus vadītājus. Kad stāvēju uz skatuves blakus pārējiem balvu ieguvējiem – „Mix” un „Grande” vadītājiem –, sajūta bija fantastiska.

28 gadu laikā deju grupa “Rīdze” ir koncertējusi 20 valstīs, tajā skaitā ASV un Kanādā. Ceļot man paticis vienmēr. Vēl pirms studijām Austrijā sāku starptautiskā tūrisma studijas “Turībā”. Tā kā rakstīju studiju darbu par Austriju, aizbraucu ekskursijā ar „Impro” uz Vīni. Lai kur es brauktu, treniņtērps man vienmēr ir līdzi. Nejauši sagadījās, ka pretī mūsu viesnīcai atradās deju skola – protams, ka viss mans brīvais laiks pagāja tur nodarbībās. Pēc tam bieži braucu uz šo skolu, arī uz meistarklasēm Berlīnes „Tanzfabrik” un Zalcburgas dejas akadēmijā „SEAD”. Mācīties man ir paticis vienmēr.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Manuprāt, tu nevari mācīt citus, ja pats neturpini mācīties.

NOBEIGUMS

Un tagad es beidzot atbildēšu uz Ivettas pirmo jautājumu, kāpēc kļuvu par deju pedagogu. Es domāju, ka tas man bija ierakstīts zvaigznēs. Simtiem reižu esmu atnākusi mājās no darba “Rīdzē” un teikusi: cik ļoti man patīk mans darbs. Reiz pēc nodarbības man pienāca klāt kāda dejotāja un teica: “Skolotāj, es šodien tik ļoti negribēju nākt uz treniņu, bet tagad es negribu iet projām!” Tas ir vislielākais kompliments un apliecinājums, ka esmu īstajā vietā. Gaidu konkursu “Dejo ar vadītāju 2022”.