Festivāls “Dejo ar vadītāju” – Deju grupa “RĪDZE” (II)

Novembrī noslēdzās Rīgas mūsdienu un citu deju žanru kolektīvu radošais festivāls “Dejo ar vadītāju”. Turpinām publikāciju ciklu, iepazīstinot ar festivāla dalībniekiem – enerģiskajiem kolektīvu vadītājiem, viņu atraktīvajiem dejotājiem un festivālam iesniegtajām horeogrāfijām. Festivāla nolikums paredzēja, ka vismaz vienā no pieteiktajām dejām jāpiedalās arī kolektīva vadītājam, katram vadītājam šī pieeja bija atšķirīga, par to būs iespēja pārliecināties arī publikāciju ciklā.

Jau iepazināmies ar Pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupas “Rīdze” dejotājiem un vadītāju Ieva Rudzīti, kas festivālam iesniedza 3 horeogrāfijas. Šoreiz aicinām noskatīties iesniegto priekšnesumu “Chicago”/”Čikāga”, mūzika – Džons Kanders, horeogrāfija – Ieva Rudzīte. Vai vadītāju atpazīsti?

Stāstam ar deju grupas “Rīdze” vadītāju Ievu Rudzīti iedrošina Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra galvenā speciāliste mūsdienu dejo jomā Ivetta Tamane.

IZGLĪTĪBAI IR NOZĪME

Kad „Rīdzē” biju nostrādājusi pirmo sezonu, iestājos Latvijas Kultūras skolā, kurā pavadīju divus kolosālus gadus. Spēlēju klavieru duetu skolas pasākumos ar superīgo Ingu Gaili. Latviešu dejas eksāmenā pie Ilzes Mažānes bija jādejo 10 dejas. Man ļoti gribējās panākt, lai starp tām būtu divas man mīļas horeogrāfijas „Zēns paņēma līgaviņu” un „Kurzeme”. Klasiskās dejas pedagoģe Dagnija Jaunkalne lika katram kladē ierakstīt, kāpēc viņš neder baletam. Man bija 3 punkti: īss kakls, līkas kājas un plati pleci. Nezinu gan, ko deva šī pedagoģijas metode, jo par balerīnu Kultūras skolā neviens nedomāja kļūt.

Man izdevās vienoties ar skolas direktori, ka tiks ieviests arī tāds mācību priekšmets kā mūsdienu deja, jo līdz šim bija tikai klasiskā, latviešu, modernā (sporta) deja un tautu dejas. Deja mani interesēja visās tās izpausmēs.

Vakaros, kad pa Grēcinieku ielu nācu no darba „Rīdzē”, redzēju kā LU ekonomikas fakultātē redzami TDA „Dancis” mēģinājumi. Kad redzēju logos dejojošās ēnas, man bija pārliecība, ka mana vieta ir TUR. Rudenī aizgāju uz uzņemšanu. Dejotāju sastāvs bija ap 70 meitenes un 20 puiši. Klasiku vadīja burvīgā pedagoģe Digna Kairiša, pie kuras biju gājusi uz baleta nodarbībām sporta klubā „A+S”. Tieši viņai es izteicu vēlmi pamēģināt tautas dejas, un viņa teica, lai nāku uz „Danci”, nevis ka man esot īss kakls. Kad bijušajā Operetes teātrī nodejoju pirmo koncertu ar „Danci”, sapratu, ka tautas dejas tomēr nav tas, ko tajā brīdī vēlos, bet tā bija kolosāla pieredze.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Ja nebūtu pamēģinājusi, nekad neuzzinātu, ka tas nav man. Varbūt mana pieredze var kādam noderēt – nemetiet plinti krūmos, metiet kaunu pie malas, ejiet, mēģiniet, riskējiet! Tikai tā dzīvē atradīsiet savu īsto ceļu.

SAPŅI PIEPILDĀS

Kad pēc dažiem gadiem deju programma „Rīdzē” ar manām horeogrāfijām bija jau stundas garumā, triju vecuma grupu sastāvs nostabilizējies, mani urdīja doma, ka vajadzētu braukt koncerttūrē. Atradu cilvēku, kurš solīja noorganizēt koncertus Stokholmā. Dejotāju vecāki atnāca uz sapulci ar organizatoru, un vakara gaitā pamazām noskaidrojās, ka visi kā viens gribētu braukt uz… Parīzi! Mana mamma, kura visu bērnību un jaunību nevēlējās ne dzirdēt par manu vēlmi dejot, bija apsēsta ar visu francisko, sevišķi ar Parīzi. Mājās pie sienas viņai bija milzīga Parīzes karte, kurā viņa orientējās labāk nekā Rīgas kartē. Kad viņa grāmatās lasīja par kādu Parīzes rajonu vai ielu, tūdaļ sameklēja kartē, kur tas atrodas. Tā nu sanāca, ka autobusā mums bija dažas brīvas vietas un sapni nokļūt Parīzē mana mamma īstenoja koncertceļojumā kopā ar manu deju grupu.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Mana mamma neticēja, ka kādreiz nokļūs Parīzē. Es neticēju, ka man būs deju grupa, kurā pati dejošu. Nekad neatmetiet ar roku savam sapnim, jo jums pat prātā nenāk, kādos negaidītos veidos tas var piepildīties. Un ļaujiet saviem bērniem pamēģināt, ja viņi kaut ko ļoti vēlas darīt, – atbalstiet viņus!

KAD ESI GATAVS, PARĀDĀS ĪSTAIS SKOLOTĀJS

Kad Kultūras akadēmijā atvēra laikmetīgās dejas fakultāti, cītīgi apmeklēju sagatavošanas kursus, bet akadēmijā mani neuzņēma. Es uzreiz aizbraucu uz Eseni, jo biju atradusi tur vienu deju skolu. Tajā bija milzīgs konkurss no visas Vācijas, vairums bija beiguši baletskolas, un sapratu, ka man tas nav pa spēkam. Turpināju aktīvi strādāt „Rīdzē”, mēs pēc Parīzes jau bijām bijuši koncertturnejās gan Londonā ar Žoržu Siksnu, kuram biju koncertmeistare pie klavierēm, gan Budapeštā. Ceļot man paticis vienmēr, bet es biju ieņēmusi galvā, ka gribu ārzemēs tieši studēt. Pēc pieredzes Esenē nākamajā gadā devos uz Ķelni, bet acīmredzot augstskolā bija kādas problēmas un deju fakultāti likvidēja. Vēl pēc gada devos uz augstskolu Hanoverē, kur beidzot tiku uzņemta. Tomēr studijas neuzsāku, jo nebija stipendijas. Interesanti, ka iestājeksāmenos sadraudzējos ar vienu vācieti Henrieti, kura teica, ka man jābrauc studēt uz Zalcburgu – tur man būšot īstā vieta. Pēc gada biju Zalcburgā un beidzot sāku studijas Universitātē „Mozarteum”. Pirmo nedēļu nakšņoju mašīnā, kamēr atradu piemērotu dzīvesvietu.

Man bija seši dažādi deju pasniedzēji – katrs izcila personība. Vēsturiskās dejas pasniedzēja Margarida Pinto do Amaral, piemēram, zināja sešas valodas. Vija Vētra savā grāmatā raksta: kad esi gatavs, parādās īstais skolotājs. Man tā bija Susan Quinn, kura bija mans etalons – daudzus gadus dejojusi Mersa Kaningema dejas kompānijā (Merce Cunningham Dance Company). Dejotāju aprindās šis vārds komentārus neprasa. Man bija 31 gads, un es biju apburta ar mācību procesu. Sūzanas stundās izliku sevi visu – tik ļoti patika viņas kustību materiāls, pasniegšanas stils, personība, inteliģences līmenis. Reiz viena blakus stāvošā austriešu studente man teica: „Kad tu dejo, es nevaru no tevis atraut acis.” Tas bija patīkami. Starp mācību priekšmetiem bija arī klavieres. 🙂 Tā kā mans klavierskolotājs Tomass Hauška pirmo reizi dzīvē pasniedza klavieres līdzvērtīgai personai, mēs kā klavieru duets regulāri uzstājāmies gan koncertos, gan ierakstījām studijā CD, kurā bija arī viņa komponētā mūzika divām klavierēm.

KĀPĒC TO RAKSTU? Ja būtu uzņemta Kultūras akadēmijā, visticamāk, NEKAD nebūtu nokļuvusi studēt Austrijā, kur ieguvu mākslas maģistra grādu mūzikas un deju pedagoģijā.

MŪZIKLI

Es dievinu mūziklus. Esmu bijusi uz septiņiem mūzikliem Londonā, mīļākais no tiem ir „Chicago”. Visur, kur esmu ceļojusi, ja vien iespējams, apmeklēju mūziklus – gan Vīnē, gan Hamburgā, gan Toronto. Tie vienmēr mani iedvesmo.

Man bija sapnis, ka savā 50 gadu dzimšanas dienā (2021. gadā) es aizbraukšu uz Brodveju ASV un noskatīšos „Chicago”. Bet sanāca tā, ka ar deju grupu „Rīdze” aizbraucām uz ASV jau 2017. gadā un Brodvejā „Chicago” es noskatījos četrus gadus ātrāk, nekā paredzēts. Un tas vēl nav viss. Viena no manām dejotājam pēdējā brīdī atteicās braukt, un es dabūju dejot viņas vietā ne tikai Jaundeju skatē kopā ar savu vecāko grupu, bet arī Tautas deju lieluzvedumā nu jau 46 gadu vecumā. Nezinu, vai uz to bija iespējams skatīties. Ceru, ka V. Ponomarjovs nebija zālē.

KĀPĒC ES TO RAKSTU? Reizēm grūti sākumā noticēt, ka viss notiek uz labu. Kovida dēļ man nav bijusi iespēja nosvinēt ne 49., ne 50. dzimšanas dienu, jo pulcēšanās un ceļojumi bija aizliegti. Ja es būtu gaidījusi savu 50. dzimšanas dienu, nekādā Brodvejā nesēdētu.

Turpinājums sekos…