Izglītības iestāžu vēstures muzeju loma skolēnu patriotisma veicināšanā

Jaunā paaudze tagad jāaudzina jaunā garā. Visur, kur to vēl nedara, rodas nemiers ar skolu. Skolai jāaudzina pilsoņi, kas būtu īsti demokrātiskās valsts darbinieki, ne tikai pavalstnieki. Demokrātiskā valstī pilsonis ir darītājs un kritizētājs. Tas prasa no viņa pašdarbību. Šī pašdarbība bērnos ieaudzināma jau skolā. Kā to panākt, kā realizēt jaunās audzināšanas prasības, par to tagad domā visa pasaule…

                                                                            Rainis. 1927.gads

Nevajadzētu kautrēties un izvairīties no fakta, ka lielā daļā valstu muzeji ir viens no ideoloģijas instrumentiem. Tam ir loģisks izskaidrojums un, nekādā mērā, tas nemazina muzejos esošā krājuma vērtību. Būtiski, lai muzejos paustā valsts ideoloģija būtu sabiedrību konsolidējošā un integrējoša.

Līdz šim brīdim, diemžēl,  izglītības iestāžu vēstures muzeju potenciāls netiek pilnībā izmantots, tostarp arī kā valsts ideoloģijas instruments. Pēdējos 25 gadus Latvijas sabiedrība ir centusies pati akumulēt visus pilsoniskos procesus. Latvijas sabiedrība ir spējusi bez asām pretreakcijām un vardarbības pieņemt viedokļu dažādību. Šo gadu laikā ir izveidojusies demokrātiska sabiedrība, kurai būtiski vienoties par valsts ,,garīgo” saturu un vērtībām, kas pamatos vairs nebūtu apstrīdamas vai apšaubāmas. Izglītojamie ir šī procesa aculiecinieki un reizē arī dalībnieki.

Izglītības iestāžu darbiniekiem nebūt nevajadzētu uztraukties, ka sabiedrībā virmo diskusijas par jauniešu patriotismu, tā esamību vai neesamību. Gluži pretēji, tieši izglītības darbiniekiem ir jābūt tiem, kas ikdienā  sabiedrības uzmanības centrā aktualizē problēmas par bērnu un jauniešu patriotisko audzināšanu. Sabiedrībai ir jākļūst līdzatbildīgai labāko risinājumu radīšanā, lai patriotisms izglītības iestādē nekļūtu tikai deklaratīvs. Manuprāt, patriotismam ir jēga tikai tad, ja tas sniedz izglītojamos jaunu impulsu garīgām, kultūras vērtībām, ja tiek veidota pilsoniskā atbildība, ja jaunietis tiek orientēts uz pozitīvām vērtībām un kvalitātēm. Šo orientāciju uz vērtībām izglītības iestāžu vidē vislabāk var sniegt izglītības iestāžu vēstures muzeji.

Gadiem ir ierasts un valdījis visnotaļ nepilnīgs priekšstats, ka izglītības iestādes vēstures muzejs māca bērniem mīlēt izglītības iestādi un apliecina mācīšanās nozīmi, ko uzskatāmi var demonstrēt ar izglītības iestāžu absolventu biogrāfijām. Tas nebūt nav noniecināms izglītības iestāžu vēstures muzeju darbs, taču  daudz būtiskāk, ka  šie muzeji  attīsta radošumu un sociālās prasmes. Izglītības iestāžu vēstures muzeji ir daudzšķautņainu aktivitāšu vieta izglītības iestādē, kuru mērķis ir uzlabot vispārējo izglītības kvalitāti un veidot izglītojamos vēsturisko apziņu. Veiksmīgi darbojoties savā muzejā norit zināšanu, tradīciju, uztveres, emociju nodošanā un apmaiņā.

Ir izšķērdīgi un neideoloģiski, ja mēs arī turpmāk izglītības iestādes vēstures muzejus uzturēsim ar domu, ka tā ir datu krātuve absolventu salidojumiem. Izglītības iestādes vēstures muzeja darbībai ikdienā jāsekmē izglītojamos pilsoniskās un patriotiskās īpašības, jāpaplašina redzesloks, jāaudzina izziņas intereses un spējas. Vēstures muzejs kā atmiņas glabātājs dod izglītojamam iespējas veikt pirmās iemaņas novadpētniecības darbā.

Izglītības iestādes un muzeja vadībai vajadzētu darīt visu, lai šo vēstures muzeja darbā iekļautu visas izglītojamo vecuma grupas. Būtiski ir tieši jaunāko klašu izglītojamos iesaistīt muzeju darbā, lai darbs muzejā spētu viņos radīt sabiedrībai pieņemamu vērtību skalu un vēstures muzeju kultūru. Izglītības iestādes vadītājiem jāņem vērā, ka jebkura vēstures muzeja ”dzīvotspēja” vai pastāvēšana ir atkarīga no saskaņota visa kolektīva darba un radošas sadarbības starp muzeja pedagogiem un izglītojamiem. Izglītības iestādes vēstures muzejs nedrīkst tapt par viena muzeja pārraugošā cilvēka atbildību. Izglītības iestādes vēstures muzeju, kas ir daudzfunkcionāls institūts izglītības iestādes vidē, nevar  ,,darbināt” viens pedagogs. Svarīga ir muzeja padomes darbība.

Pašreizējā pasaules politiskajā situācijā spēcīgs patriotisms mūsu sabiedrībai ir kā priekšnosacījums turpmākam valsts pastāvēšanas garantam. Ir jāapzinās, ka patriotiskai  audzināšanai ir jākļūst daudz sistemātiskākai un pēctecīgākai, bet lai to nodrošinātu, ir nepieciešami speciālisti, sagatavoti pedagogi, kas paši ir mūsu valsts patrioti.

Mums, kopējiem spēkiem gan sev pašiem, gan jauniešos ir jāieaudzina vērtība, ka – mans liktenis  ir  Latvijas liktenis.

2015. gadā Latvijas sabiedrība atzīmēs latviešu strēlnieku simtgadi. Aicinu izglītības iestāžu vēstures muzejus izvērtēt savu krājumu un rast interesantas idejas izstādēm, sadarbības projektiem, lai arī Latvijas izglītības vidē šis un turpmākie gadi, kad joprojām pieminēsim 1.pasaules kara simtgadi, ienestu jēgpilnu pienesumu patriotiskai audzināšanai. Atcerēsimies, ka jebkuram karam ir arī sociālais fons, tādēļ nekoncentrēsimies tikai uz karavīru, karadarbības izpēti, bet būsim radoši!

Rakstu sagatavoja:

Mārtiņš Mitenbergs

Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs